Izlaist galveno navigāciju
izvēlas citu ceļu

Kad jūsu bērns izvēlas citu ceļu

Mūsu uzdevums ir mīlēt mūsu bērnus neskatoties ne uz ko.

Kad jūsu bērns izvēlas citu ceļu

Mūsu Baznīcā ir teiciens: „Neviens panākums

nespēj kompensēt neveiksmi mājas dzīvē.” Šis

apgalvojums, ko bieži citējis Deivids O. Makejs, bez

šaubām mums atgādina, ka darbs, ko mēs darām

mājās, ir ārkārtīgi svarīgs. Taču gadiem ilgi šis

apgalvojums man lika satraukties un prātot, vai

esmu pietiekami labs vecāks.

Kad divas no manām meitām nolēma pamest

Baznīcu, es nespēju nedomāt par šo citātu un jutu,

ka tāpēc, ka man nebija izdevies visu ģimeni noturēt

Baznīcā, es kaut kādā ziņā biju cietusi neveiksmi kā

vecāks.

Sarunājoties ar citiem vecākiem, kuru bērni bija

nolēmuši pamest Baznīcu, es atklāju, ka domas par

neveiksmi vecāku vidū nav retums. Taču vecākiem

nevajadzētu nest šo nastu.     

Man ļoti patīk Harolda B. Lī citāts: „Nevienas mājas

nav cietušas neveiksmi, ja vien tajās ir cilvēki, kuri

nepadodas.” Pēc manām domām, tas nozīmē, ka

laiks vai pūles, ko mēs ieliekam bērnos, ir vērtīgas

un var sniegt panākumus. Mērķis ir turpināt censties

un mīlēt savus bērnus, neskatoties ne uz ko. Būtu

svarīgi arī saprast, ka panākumiem mājas dzīvē ir

jātiek izvērtētiem no dažādiem skatupunktiem. Tas,

vai jūsu bērni tic Baznīcai, ir tikai viens no viņu

dzīves ceļa aspektiem un tam nav jābūt vienīgajam

kritērijam, ko ņemt vērā, izvērtējot, cik labs vecāks

esat.

Dažkārt to ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Taču ir

iespējams tikt vaļā no daļiņas vainas sajūtas un

sevis vainošanas, kad jūsu bērni izvēlas dzīvot

citādāk, nekā viņi tika mācīti. Pastāstīšu par sešām

mācībām, ko esmu apguvusi un kas man ir

palīdzējušas virzīties pa grūto un bieži vien sāpīgo

ceļu pēc tam, kad mani bērni izvēlējās dzīvot

citādāk.

1)Uzklausi un nekrīti panikā.

Kad bērns jums paziņo, ka nevēlas dzīvot tā, kā esat

viņam mācījis, to ir grūti pieņemt. Gribas pateikt:

„Nē, tu patiesībā tā nedomā” vai arī: „Žēl, ka tu tā

domā, bet vai nu tu dari pēc mana prāta, vai arī ej,

kur acis rāda”, taču tāda veida reakcijas var būt

postošas un kaitējošas. Ieklausieties savos bērnos

un centieties saprast, kāpēc viņi tā jūtas.

Noskaidrojiet iemeslus, kas slēpjas aiz tā, ko viņi

saka, un centieties izdibināt, ko viņi domā pasākt.

Vienmēr izturieties mīloši un atcerieties, ka

sapratnes izrādīšanai ir liela nozīme. Nav nekas

traks arī tad, ja viņi nevēlas runāt.

2)Esi radošs

Kad bērni joprojām dzīvo mājās, vecāki dara visu

iespējamo, lai viņiem iemācītu to, kā būt labiem

cilvēkiem, dzīvot saskaņā ar evaņģēliju un to, kādu

labumu evaņģēlija principi var nest viņu dzīvēs.

Tomēr galu galā, no pašiem bērniem ir atkarīgs tas,

kā viņi pielieto savu rīcības brīvību un izvēli, kam

ticēt. Kad mūsu bērni dzīvoja mājās, mēs sapratām, 

ka mēs nevaram diktēt viņu domas, taču mēs

joprojām vēlējāmies būt droši, ka viņi iepazīst Dievu.

Kādā brīdī mana meita vairs nevēlējās iet uz

Baznīcu, taču mēs joprojām uzskatījām, ka bija

svarīgi, lai viņa iegūtu reliģisku izglītību, tieši tāpat,

kā viņai vajadzēja iegūt laicīgu izglītību skolā. Pēc

daudzām lūgšanu pilnām pārdomām mēs viņai

piedāvājām atrast citu baznīcu, ja viņa nevēlas

apmeklēt mūsējo. Beigās viņa nolēma, ka tomēr

vieglāk ir turpināt apmeklēt mūsējo. Protams, katrai

ģimenei ir jāsaprot, kas viņu situācijā derēs vislabāk.

Jūs varat būt radoši, nosakot to, kādi noteikumi

valdīs jūsu mājās, taču atcerieties, ka ikvienam ir

rīcības brīvība un ticību nevar uzspiest.

3) Uzturi labas attiecības

Pat tad, kad mēs ne vienmēr spējam pieņemt savu

bērnu izvēles, mēs varam likt viņiem saprast, ka

viņus mīlam un vairāk par visu vēlamies saglabāt

tuvas attiecības. Daži no veidiem, kā to izdarīt, ir

ieklausīties bērnos, pieņemt viņu jūtas un censties

saprast viņu domas. Īpaši tad, kad bērni kļūst par

pieaugušajiem, pienāk brīdis, kad ir svarīgi pilnībā

pieņemt, ka šīs ir jūsu bērnu šībrīža izvēles arī tad,

ja jūs tām nepiekrītat. Labākajā gadījumā jūs varat

turpināt cerēt, ka stāvoklis mainīsies, taču pieņemiet

arī esošo situāciju. Šajā brīdī mēs varam

koncentrēties uz tiem attiecību aspektiem, par

kuriem varam priecāties, neskatoties uz viņu izvēlēm

attiecībā uz Baznīcu.

4)Jūs neesiet viens

Vēl viena noderīga stratēģija ir atcerēties, ka jūs

neesat vieni. Es ļoti novērtēju, ka varēju vērsties pie

cilvēkiem, kuriem bija līdzīgas grūtības un kuri ar

mani varēja dalīties savās domās un līdzjūtībā. Arī

lūgšana man palīdzēja nejusties vienai. Es lūdzu un

sacīju: „Labi, Debesu Tēvs, palīdzi man saprast, kas

man šodien ir jāiemācās. Kāda veida saruna man

šobrīd ir nepieciešama, lai es varētu labāk saprast

savu bērnu un apzināties viņa vajadzības?” Manā

gadījumā, atbildes uz lūgšanām es vienmēr saņēmu

caur sarunām un satiekoties ar cilvēkiem. Daudzas

sarunas nāca īstajā brīdī, lai mani stiprinātu un

sniegtu noderīgas atziņas un atbalstu. Dievs mums

vēlas palīdzēt, mums tikai jālūdz Viņa palīdzība.

5) Dari to labāko

Kad mana meita pirmo reizi pameta Baznīcu, es

nodomāju: „Ko gan es izdarīju nepareizi? Kā es tik

ļoti varēju kļūdīties? Kā man TAGAD to izlabot?” Es

nevarēju nedomāt par to, ka cilvēki tagad domās, ka

mūsu ģimene ir kaut kādā ziņā nepilnīga. Kad es

biju lielā izmisumā, man palīdzēja raksts par sievieti,

kura piedzīvoja kaut ko līdzīgu. Viņa stāstīja, ka gūst

spēku, regulāri dodoties uz templi un dedzīgi lūdzot.

Pēc 10 gadus ilgas iknedēļas tempļa apmeklēšanas

viņa atskārta, ka, lai gan viņas bērni joprojām nebija

atgriezušies Baznīcā, viņa bija mainījusies pati. Viņa 

saprata, ka bija kļuvusi par citu cilvēku, ka viņas

sirds bija mīkstinājusies, ka viņa spēja labāk

saredzēt savu bērnu labsirdību un varēja daudz

labāk saskatīt Tā Kunga sirsnīgo žēlastību savā

dzīvē. Viņa daudz labāk varēja saprast citu cilvēku

dzīvesstāstus un grūtības. Ir noderīgi atcerēties, ka

Dievs ne vienmēr atbild uz mūsu lūgšanām, mainot

citus, bet ka dažkārt, kad mēs vēršamies pie Tā

Kunga, Viņš maina mūs pašus.

6) Atceries, stāsts vēl nav galā

Viens no labākajiem veidiem, kā saglabāt

perspektīvu, ir atcerēties, ka mēs nezinām, kurā

savas ģimenes dzīves stāsta posmā mēs

atrodamies. Kurš gan zina, kāda būs nākamā

nodaļa? Kurš gan zina, kad un vai mūsu bērni

atgriezīsies Baznīcā? Stāstam var būt tik dažādas

beigas, kādas mēs pat nevaram iedomāties.

Saglabāt veselīgu perspektīvu nozīmē — atcerēties,

ka dažkārt mūsu pieņēmumi ne vienmēr ir pareizi.

Mēs varam izvēlēties saglabāt tuvas attiecības ar

ģimenes locekļiem, neskatoties uz savstarpējām

atšķirībām. Mēs varam izvēlēties koncentrēties uz

mūsu attiecībām tā vietā, lai koncentrētos uz

principiem, kas mūs šķir. Un mēs varam izvēlēties

paskatīties uz šo pieredzi kā uz iespēju, nevis

traģēdiju. Lai gan es nebūtu vēlējusies, ka mani

bērni izvēlas citu ceļu, šīs pieredzes dēļ es esmu

saņēmusi daudzas nozīmīgas izpratnes dāvanas.

Dzīve ir pilna pārmaiņu un pavērsienu, un stāsts vēl 

nav galā. Aiz nākamā pagrieziena var gaidīt daudzi

brīnišķīgi pārsteigumi.

Lai dzirdētu vairāk par to, kā tikt galā ar citu cilvēku

nosodījumu, kad jūsu bērns izvēlas citu ceļu, un kā

pārvarēt sajūtu, ka neiederaties Baznīcā,

noskatieties vai noklausieties stāsta pilnu versiju

vietnes „Mormon Channel” sadaļā Gospel Solutions

for Families (Evaņģēlija piemērošana ģimenes

vajadzībām).“


Vienmēr parādiet mīlestību un atcerieties, ka arī neliela izpratne ir ļoti svarīga.



Dievs ne vienmēr atbild uz mūsu lūgšanām, mainot citus cilvēkus, dažreiz Viņš maina mūs.