Izlaist galveno navigāciju

Evaņģēlijs izmaina dzīvi

Evaņģēlijs izmaina dzīvi

(Reģiona prezidija vēstījums)

Jaunībā es aizrāvos ar slēpošanu. Tādēļ neilgi pēc skolas beigšanas es apceļoju Eiropu un galu galā izvēlējos Sanantonas kūrortu Austrijā, kur es nolēmu pavadīt ziemu. Man bija interesants darbs vairākas stundas dienā, un pēc tam es varēju slēpot, kur vien es vēlējos. Dzīve bija brīnišķīga. 18 gadu vecumā es biju sasniedzis savu iecerēto mērķi.

Reiz, kādu rītu, es pamodos ar skaidru domu par to, ka man jābrauc projām no Austrijas. Es nesapratu, no kurienes šī doma bija radusies. Es biju uzaudzis katoļu ģimenē. Mamma man stāstīja, ka reizēm viņa pieredzēja īpašas sajūtas un pamudinājumus, taču es neko tādu neapzinājos. Tikai vēlāk es sapratu, ka šādus pamudinājumus sniedz Svētais Gars.

Cik gan pateicīgs es esmu par to, ka paklausīju šim pamudinājumam! Galu galā tas mani aizveda uz Provo, Jūtas štatu, ASV, kur es iepazinos ar Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu. 1972. gada janvārī es tiku kristīts Tā Kunga Baznīcā. Pateicoties tam, ka biju pievērsies ticībai, es sāku izprast patieso dzīves mērķi. Kaut arī man joprojām patika slēpošana, manas dzīves ambīcijas ieguva mūžības perspektīvu. Tagad es vēlējos būt mūžīgi kopā ar savu ģimeni Debesu Tēva klātbūtnē.

Es uzzināju, cik ļoti mani mīl Debesu Tēvs. Man radās izpratne, ka, pateicoties Savai mīlestībai pret mani un visiem Saviem bērniem, Viņš bija sūtījis Savu Dēlu saraut nāves saites, lai mēs atkal varētu būt kopā ar Viņu. Es uzzināju, ka, neraugoties uz pasaulē valdošo apjukumu, mūsu zemes dzīvei piemīt patiess nolūks un jēga.

Mūsu pievēršanās procesā būtiska loma ir izpratnei par Viņa mīlestības dziļumu pret mums un izpratnei par Viņa rīcību, kas vērsta uz to, lai palīdzētu mums atgriezties pie Viņa. To saprata Alma, jaunākais, kad viņam parādījās Dieva eņģelis. Līdz tam brīdim Alma bija velna kalps. Viņš bija centies iznīcināt Dieva bērnus. Tomēr, kad Alma nolēma nožēlot grēkus un izmainīt savu dzīvi, Dievs bija priecīgs un vēlējās palīdzēt viņam. Jā, viņam nācās samaksāt savu cenu, taču šī cena bija taisnīga. Dievs prasa no mums, lai mēs kļūtu Viņa Gara cienīgi. Ar Sava Gara palīdzību Viņš var atvest mūs atpakaļ pie Sevis.

Lūk, ko teica Alma: „Un notika … kamēr es mocījos, atcerēdamies visus savus daudzos grēkus, lūk, es atcerējos arī, ka biju dzirdējis sava tēva pravietojumu tautai par kāda Jēzus Kristus, Dieva Dēla, atnākšanu, lai izpirktu pasaules grēkus. … es iesaucos savā sirdī: Ak Jēzu, Tu Dieva Dēls, apžēlojies par mani, kas esmu žults rūgtumā … kad es to iedomājos, es vairs neatcerējos savas sāpes; jā, es vairs nemocījos, atcerēdamies savus grēkus. … ak, kādu prieku es izjutu un kādu brīnumainu gaismu es ieraudzīju; jā, mana dvēsele tika piepildīta ar prieku tikpat ārkārtīgi, kādas bija manas sāpes!” (Almas 36:17–21).

Tas Kungs vēlas piedod mūsu grēkus, taču mums ir jābūt gataviem tos nožēlot un jāizjūt vēlme — nākt pie Viņa. Viņš atnāca uz Zemes, lai izpirktu jūsu un manus grēkus, lai mēs reiz varētu saņemt visu, kas ir Tēvam (skat. M&D 84:38).

Dažkārt mēs domājam, ka mūsu grēki ir pārāk lieli, vai arī ka mūsu apstākļus ir pārāk grūti mainīt. Mēs zaudējam cerību. Ārons, viens no Mosijas dēliem, mācīja ķēniņa Lamonija tēvu, kurš bija nonācis līdzīgā situācijā: „Ja tu to vēlies, ja tu metīsies ceļos Dieva priekšā, jā, ja tu nožēlosi visus savus grēkus … un piesauksi Viņa Vārdu ticībā, ticot, ka tu saņemsi, tad tu saņemsi to CERĪBU, ko tu vēlies” (Almas 22:16).

Mūsu pievēršanās atslēga ir vēlme ļaut Izpirkšanai darboties mūsu dzīvē. Es liecinu: kad mēs nožēlojam grēkus, Tas Kungs mums piedod. Mūsu sirdis izmainās. Mēs sajūtam, ka mūsu grēki ir piedoti. Tāpat arī mums rodas vēlme piedot tiem, kas, iespējams, ir nodarījuši pāri mums. Mēs ticēsim, ka pasaules Glābējs visu izdarīs pareizi. Mēs uzzinām, ka sirdij, kas spēj piedod, ir jābūt „mīkstai” un atvērtai Garam.

Es lūdzu par to, lai mēs saprastu: Debesu Tēva vienīgā vēlme ir īstenot ikviena no mums, Viņa bērnu, nemirstību un mūžīgo dzīvi (skat. Mozus 1:39).