Otrs augstākais bauslis

Reģiona Septiņdesmitais elders Kovaļovs

Septiņdesmitā vēstījums

Reiz Jēzum Kristum tika jautāts: „Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?” Jēzus tam sacīja: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” (Mateja 22:36–40.)

Ir grūti pateikt ko jaunu par šiem pamata baušļiem. Vēl grūtāk ir kaut īsi izteikties par šiem baušļiem. Tajā pašā laikā interesantāk ir izveidot pašiem savu sapratni par mums svarīgāko. Un vislabāk to var paveikt, ņemot vērā vārda „saprašana” nozīmi, kā tas izskaidrots Svēto Rakstu ceļvedī: „Iegūt zināšanas vai aptvert kādas patiesības nozīmi, ieskaitot tās pielietošanu dzīvē.” (Svēto Rakstu ceļvedis, „Saprašana”.) Pielietojot evaņģēlija patiesības dzīvē, mēs varam saņemt liecību par to patiesumu. (Jāņa 7:17.) Un šādā veidā ir iespējams arī piepildīt nolūku, kādēļ tās mums tika sniegtas, — lai iegūtu pilnīgu sirds pārmaiņu un atgrieztos pie mūsu Radītāja.

Glābējs mums ir devis ne tikai bausli: „Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu” (Jāņa 13:34), bet Viņš arī ir parādījis nevainojamu piemēru gan Savā dzīvē, gan Savā nāvē: „Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem”. (Jāņa 15:13.) Fakts, ka mums ir dots nevainojams piemērs, nenozīmē, ka tas ir nesasniedzams. Virzība uz priekšu šajā pilnīgošanās procesā reti kad notiek ar kādu izcilu un pārliecības pilnu rīcību — biežāk tā notiek, pastāvīgi veicot nelielus soļus. Katram no mums tiek prasīts nevis tikt sistam krustā, bet gan ik dienu sirsnīgi paust savu mīlestību pret citiem. Galu galā, lai to darītu, mums ir daudz vairāk iespēju nekā „Ģetzemanes” vai „Golgātas”.

Neizdošanās turēt šos baušļus ir likusi pasaulei nonākt strīdus stāvoklī, kādā mēs to pašlaik redzam. Taču kāda ir mūsu īpašā lomā apkārt notiekošajā? Mūsu personīgā atbildība sākas ar mums. Pirmkārt, mums ir jāsakārto sava dzīve — savas attiecības ar Dievu, pašiem ar sevi un citiem.

Pareiza attieksme pret citiem izriet no pareiza vērtējuma. Vainu atrast citos ir viegli — neviens nav nevainojams. Turklāt sevišķi mēs spējam pamanīt tās vājības, kas raksturīgas mums pašiem (citādi mēs tās neatpazītu). Tādēļ bieži vien citu nosodīšana saistīta ar sevis tiesāšanu par to pašu. (Skat. Romiešiem 2:1.) Tiek uzskatīts, ka šo rindu autors ir Šekspīrs: „Atturies tiesāt, jo mēs visi esam grēcinieki.” Un, ja mums nav nekā laba, ko teikt, vienmēr labāk ir paklusēt.

Taču, ko mums darīt, ja, neraugoties uz mūsu zināšanām un vēlmi, mēs neizturamies pret citiem tā, kā mums to vajadzētu? K. S. Lūiss deva mums savu gudro padomu: „Netērē laiku, prātojot, vai tu „mīli” savu tuvāko; rīkojies tā, it kā tu mīli. Tiklīdz mēs tā darām, mēs atklājam vienu no lielajiem noslēpumiem. Ja mēs izturamies tā, it kā mēs kādu mīlētu, mēs sākam to mīlēt.” (K. S. Lūiss, „Mere Christianity”.)

Vārds „mīlēt” ir darbības vārds. Tādējādi mīlestība izpaužas darbībā. Jēzus ne tikai uzsvēra otrā baušļa nozīmīgumu, parādot, ka tā piepildīšana ir kritērijs, kas nosaka mūsu vietu nākotnē, Viņš arī mums deva piemēru, kā tieši tas mums būtu jātur: „Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis. … Patiesi Es jums saku: ko jūs darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” (Mateja 25:34–40; Mosijas 2:17.) Tādēļ mēs nepārspīlējot varam teikt, ka mūsu laime, tāpat kā mūsu glābšana, ir atkarīga no tā, kā mēs izturamies pret citiem cilvēkiem: „Ir likums, neatsaucami izdots debesīs pirms šīs pasaules radīšanas, ar ko ir noteiktas visas svētības, — un kad mēs iegūstam jebkuru svētību no Dieva, tas ir caur paklausību tam likumam, ar ko tā ir noteikta.” (M&D 130:20–21, 1. korintiešiem 13: 1–3.)

Ir diezgan viegli rīkoties pareizi tādos brīžos, kad sevi kontrolējam un viss ir lieliski. Taču mūsu izaugsmes līmeni vislabāk var izvērtēt kritiskās situācijās — kad mēs saskaramies ar grūtībām vai jūtamies apmulsuši vai nokaitināti. Un, ja, neraugoties uz to, mēs atklājam sevī, ka esam guvuši panākumus attiecībā uz žēlsirdību, kas „pacieš daudz, un ir laipna, un neskauž, un nav uzpūtīga, nemeklē savu labumu, nav viegli aizkaitināma, nepiemin ļaunu un nepriecājas par nekrietnību, bet priecājas par patiesību, panes visu, tic visam, cer uz visu, iztur visu” (Moronija 7:45), tad mēs varam pieņemt, ka mēs patiešām tuvojamies Glābēja noteiktajam standartam.

Dievs nedod mums baušļus, ja vien Viņš nesagatavo veidu, lai mēs tos izpildītu, sevišķi jau attiecībā uz tik svarīgu bausli. Tādēļ, ja mēs meklēsim Viņa palīdzību, no sirds un ar patiesu nolūku mīkstinot savas sirdis, lai mēs spētu pilnveidot savu mīlestību pret citiem (skat. Moronija 7:48), tad mēs noteikti saņemsim apsolītās svētības.