Izlaist galveno navigāciju

Uzsāksim bagātinošu dialogu ciklu

Uzsāksim bagātinošu dialogu ciklu

2016. gada 13. janvārī multimāksliniece Lindsija Stirlinga sniedza interviju ziņu portālam „HuffPost Live”, kur, runājot par savu ticību, teica: „Tas ir manas dzīves enkurs, kas ir palīdzējis man saglabāt to, kas esmu, kaut viss pārējais mainās.” Pēc tam viņa pastāstīja, kāda ir fanu reakcija, uzzinot, ka viņa ir pēdējo dienu svētā.

Virtous-Cycle-Dialogue.jpg


„Kad vien par to ierunājos, ir interesanti [vērot] komentāru gūzmu, sākot ar: „Tā tik turēt, Tas Kungs ir labs!” līdz „Ak, šausmas, tu man patiki, līdz brīdim, kad izdzirdēju šo!”,” teic Stirlinga. „Diezgan bēdīgi, ka runas par ticību rada šādu milzīgu šķelšanos.”[1]


Kaut arī šī šķelšanās izraisa bažas, tā nav tik krasa, kā sākotnēji šķiet, — cilvēks var novērsties no reliģiska rakstura runām, taču tas nenozīmē, ka viņš pavisam noteikti ir neticīgais. Tiesa gan, ka, izsakoties cienījamā „Pew Research Center” (pētījumu centra) vārdiem, cilvēki bez reliģiskās piederības (un tā ir aptuveni ceturtā daļa ASV iedzīvotāju), „kļūst aizvien sekulārāki”. Un jo jaunāki viņi ir, jo nomācošāk tas var šķist tiem, kuri ir piederīgi kādai no baznīcām. Tikai 38 procenti 21. gadsimta jauniešu, kas dzimuši no 1990. līdz 1996. gadam, atzīst, ka reliģijai ir būtiska nozīme viņu dzīvē. Taču jāņem vērā, ka 61 procents cilvēku bez noteiktas reliģiskās piederības tomēr tic Dievam.[2]

Ja tas tiešām ir tā, kā ziņo „Pew” pētījumu centrs, ka tikai ceturtā daļa vai vēl mazāk no mūsdienu jauniešiem vismaz reizi nedēļā lasa Svētos Rakstus vai lūdz Dievu un attiecībā uz morāles normām paļaujas uz reliģiskām mācībām, mēs varam pieņemt, ka daudzi no šo jauniešu uzskatiem par organizēto reliģiju izriet no reliģiskās pieredzes trūkuma. Viņu zināšanas par reliģiju reti kad ir dziļākas par vispārzināmām frāzēm.

Ticīgie varēs palīdzēt cilvēkiem bez reliģiskās piederības izprast reliģiju un savus motīvus (lai gan veiksme ne vienmēr ir garantēta), ja paši ticīgie ne vien zinās to, kam tic un kādēļ tam tic, bet arī spēs izskaidrot savus uzskatus tik skaidri, ka viņu liecību nebūs iespējams pārprast. Un cerams, ka tas palīdzēs uzsākt, kāda rakstnieka vārdiem runājot, „bagātinošu dialogu ciklu un uzcītīgus pūliņus īstenas izpratnes un nezūdošas saprašanās veicināšanā”[3] Tomēr jāņem vērā, ka īstena izpratne par reliģiju prasa daudz vairāk par vienkāršu ticības aprakstu, tā veidojas, pateicoties labiem darbiem, savstarpējām attiecībām un uzticībai, ko veicina krietna rīcība.
Newsroom-Placard-Commentary-LV.jpg

Lomu maiņa un skaidra uzskatu paušana

Tā kā nezināmais bieži vien šķiet kaut kas dīvains un pat biedējošs, nav nekāds brīnums, ka daudzi, kuriem trūkst formālas reliģiskās pieredzes, uzskata organizētu reliģiju par mazsvarīgu un ticības apliecinājumus — par muļķīgiem vai pat bīstamiem.

Iespējams, ka pārpratumu novēršanā un savstarpējas cieņas vairošanā palīdzētu tas, ja abas puses biežāk mainītos lomām jeb, izsakoties rabīna Džonatana Saksa vārdiem, „iejustos to cilvēku vietā, kurus tie nicina, žēlo vai vienkārši nesaprot”[4]. Kā mēs justos citu cilvēku vietā? Kādēļ viņi domā tieši tā un rīkojas tā, kā rīkojas? Bez būtiskas iesaistes mēs nemaz nevaram izzināt citu uzskatus, kultūru un pieredzi.

Vārdus, ko Rasels Mūrs (Dienvidu Baptistu Konvencijas Ētikas un reliģijas brīvības komisijas priekšsēdētājs) teic par cilvēkiem, kuri nepiekrīt kristiešiem ģimenes jautājumos, var attiecināt arī uz daudziem, kuri neizprot dzīvi saskaņā ar reliģiju. „[Viņi] nav nekādi multfilmu supernelieši, kas savos midzeņos kaļ sazvērestības. Viņi, tāpat kā mēs visi, meklē, viņuprāt, pareizāko ceļu. Mums ir jāmīl tos, kuri mums nepiekrīt, ieskaitot arī tos, kuri uzskata mūs par fanātiķiem. Viņi nav mūsu ienaidnieki.”[5] Un Daniēls Marks no ASV Starptautiskās reliģijas brīvības komisijas piebilst: „Klišeja par to, ka, ja vien cilvēki cits citu iepazītu, viņi daudz vairāk cits citu cienītu, ir ļoti patiesa.”[5]

Taču, lai mazinātu saspīlējumu, kas valda starp ticīgajiem un daudzajiem un dažādajiem laicīgiem ļaudīm, ir nepieciešams kas vairāk par lomu maiņu un tiekšanos saskatīt citam citā cilvēcisko. Izšķiroša loma ir arī tam, kā mēs paužam to, kam, kādēļ un kā mēs ticam.

Mums visiem ir savs unikāls domāšanas, runas un rīcības veids, kas caurvij mūsu ikdienas dzīvi. Mums sava uzskatu sistēma, vārdu krājums un rīcības motīvi bieži vien šķiet tik tuvi un pazīstami, ka šķiet — tos saprot ikviens. Taču var gadīties, ka tas nemaz nav tik vienkārši. Kā ikviens ticīgais zina, pasaules reliģiskās tradīcijas ir tik daudzveidīgas un dažādas, ka, lai tās pilnībā izprastu, nepieciešama visa dzīve — pat visuzcītīgākajiem.

Prezidents Dīters F. Uhtdorfs no Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas Augstākā prezidija māca, ka cilvēki, kuri „pārstāj uzdot jautājumus, pārstāj domāt, pārstāj gremdēties pārdomās”, var zaudēt debesu vadību.[7] Tādēļ kā ticīgiem ļaudīm mums jālūkojas uz augšu un jāieskatās sevī, vaicājot, vai mēs pārzinām savu ticību un paražas pietiekami, lai varētu skaidri pastāstīt par tām svešiniekiem un līdzcilvēkiem. Vai mēs esam spējīgi, kā teic apustulis Pēteris, atbildēt ikvienam, kas vaicā par cerības pamatu mūsos?[8]

Mums vajadzētu runāt par savu ticību un uzskatiem citam ar citu un ārpasauli, paturot prātā Mūra vārdus un „izskaidrojot to, kas kādreiz šķita pašsaprotams”.[9] Piemēram, uzskats, ka laulība tiek slēgta starp vīrieti un sievieti, vairs daudziem nešķiet tik pašsaprotams.[10] Saprotot, ka ne visi domā un tic tam, kam ticam mēs, pēdējo dienu svēto vadītāji ir nodrošinājuši resursus, kur tiek izskaidrota laulības dievišķās institūcijas būtība (skat., piemēram, šeit, šeit un šeit). Baznīca ir iesaistījusies konstruktīvā dialogā arī ar geju tiesību aizstāvjiem, un 2015. gadā tas noveda pie jauna pagrieziena Jūtas likumdošanā — likuma, kas aizsargā reliģijas brīvību un novērš diskrimināciju mājokļa un nodarbinātības jomā (skat. preses konferences aprakstu, kur tiek vedināts uz šāda likuma pieņemšanu).

Taču vairāk par visu citu mums vajadzētu atcerēties gudro padomu, ko agrīnajiem svētajiem deva Jaunās Derības apustulis Pāvils, un pārliecināties, ka mūsu mācības tiek pasniegtas tīkami, ar sāli sālīti.[11]


[1] “What Happened When This Famous Musician Opened Up About Her Mormon Faith,” Huffington Post, Jan. 13, 2016, http://www.huffingtonpost.com/entry/lindsey-stirling-mormon_56966e41e4b086bc1cd608c8?cps=gravity_2445_4863985842251298957&kvcommref=mostpopular.

[2] “U.S. Public Becoming Less Religious,” PewForum.com, Nov. 3, 2015,http://www.pewforum.org/2015/11/03/u-s-public-becoming-less-religious/.

[3] Thomas L. Friedman, “The Age of Protest,” nytimes.com, Jan. 13, 2016,http://mobile.nytimes.com/2016/01/13/opinion/the-age-of-protest.html?_r=0.

[4] Rabbi Jonathan Sacks, Not in God’s Name: Confronting Religious Violence, 183.

[5] Russell Moore, Onward: Engaging the Culture without Losing the Gospel, 182.

[6] “Religious Freedom Expert Praises Church’s Family Home Evening Program,”http://www.mormonnewsroom.org/article/religious-freedom-expert-church-family-home-evening-program.

[7] Dieter F. Uchtdorf, “Acting on the Truths of the Gospel of Jesus Christ,” Jan. 2012,https://www.lds.org/broadcasts/article/worldwide-leadership-training/2012/01/acting-on-the-truths-of-the-gospel-of-jesus-christ?lang=eng.

[8] 1. Pētera v. 3:15.

[9] Russell Moore, Onward: Engaging the Culture without Losing the Gospel, 221.

[11] Kolosiešiem 4:6.