Izlaist galveno navigāciju
Reģiona prezidija vēstījums

Gādāšana par tuvākajiem

Gādāšana par tuvākajiem

Kad Glābējs kalpoja uz šīs Zemes, Viņu bieži vien ieskāva visdažādākie cilvēki. Daži no viņiem vēlējās paši personīgi satikties ar Jēzu, lai tuvinātos Dievam. Daži vēlējās tikt dziedināti no savām slimībām, bet citi nāca vienkārši aiz ziņkāres. Daudzi no Viņiem sajuta, ka Glābējs māca ar Debesu spēku. Taču bija arī tādi, kurus mulsināja tas, ko un kādiem ļaudīm Viņš māca. Vēršoties pirmām kārtām pie viņiem, Jēzus pastāstīja tiem līdzību par pazudušo dēlu (Lūkas 15:11–32).

Šajā līdzībā mums tiek mācīti daudzi būtiski evaņģēlija principi. Minētā tēva piemērs rāda, cik sirsnīgi un mīloši Debesu Tēvs ir gatavs sagaidīt Savus pazudušos bērnus. Pavērojot vecāko dēlu, kurš allaž bijis uzticīgs savam tēvam, mēs pamanām, ka dažkārt nemaz nav tik vienkārši atbalstīt savus tuvākos, kuri savā dzīvē pieļāvuši kļūdas. Cenšoties mazināt vecākā dēla sašutumu, tēvs pateica tam vārdus, kas parāda visīsāko ceļu uz piedošanu: „Dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs, bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.” (Lūkas 15:31–32.)

Noteiktos dzīves brīžos ikvienam no mums var gadīties sastapt kādu, kura ticība Glābējam tiek pārbaudīta. Tādos brīžos mums rodas iespēja viņus atbalstīt, palīdzēt sajust mūsu mīlestību un pieņemt mūsu rūpes. Tikai šāda pieeja ļauj apliecināt, ka mēs tik tiešām ticam Jēzum Kristum. Daudziem, kuru ticība smagu dzīves pārbaudījumu dēļ ir vājinājusies, ir vajadzīgi ne tik daudz norādījumi, kā līdzcietība, beznosacījumu mīlestība un iejūtīga gādība. Tieši tādēļ prezidents Tomass S. Monsons ieteica: „Nekādā gadījumā nepieļaujiet, lai problēma, kurai nepieciešams risinājums, kļūtu svarīgāka par cilvēku, kam nepieciešama mīlestība.” (Prezidents Tomass S. Monsons, „Rast prieku dzīves ceļā” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2008. g. nov., 86. lpp.)

Palīdzot tuvākajiem, izvēlēsimies ceļu, kuru izraudzījās prezidents Džordžs Alberts Smits, nodēvējot to par savu „personīgo kredo”: „Es draudzēšos ar vientuļajiem un gūšu prieku, kalpojot trūcīgajiem. Es apzināti neaizvainošu nevienu cilvēku, pat ne to, kurš, iespējams, ir nodarījis man pāri, bet centīšos darīt viņam labu un sadraudzēties.” (Baznīcas prezidentu mācības: Džordžs Alberts Smits, 1. nod.)

Tā vietā, lai censtos labot apkārtējos, izrādīsim sirsnīgu gādību un mīlestību! Tādējādi mēs varēsim palīdzēt tiem sajust Svētā Gara ietekmi, kas ir visprasmīgākais siržu un dvēseļu dziednieks. Tādējādi mēs piepildīsim mūsu sirdis ar evaņģēlija gaismu, kas nāks par svētību citiem.