Sociālie jautājumi

    Sociālie jautājumi

    Gordons B. Hinklijs, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas prezidents, par vardarbību pret dzīvesbiedriem un bērniem izdeva šādu paziņojumu:

    “Mēs stingri nosodām vardarbību jebkurā tās formā. Mēs nosodām fizisku, seksuālu, verbālu un emocionālu vardarbību pret dzīvesbiedru vai bērniem. Mūsu vēstījumā par ģimeni ir paziņots: Vīram un sievai ir svēts pienākums mīlēt un rūpēties vienam par otru un par saviem bērniem ... . Vecāku svēts pienākums ir audzināt savus bērnus mīlestībā un taisnīgumā, rūpēties par viņu fiziskajām un garīgajām vajadzībām ... Vīriem un sievām, mātēm un tēviem, būs jāatbild Dieva priekšā par šo pienākumu pildīšanu” (Ensign, 1995. g. nov., 102).
    Ja tiks atzīta vienlīdzība starp vīru un sievu, ja tiks atzīts, ka katrs bērns, kurš piedzimst šajā pasaulē, ir Dieva bērns, tad būs lielāka atbildības sajūta, lai audzinātu, palīdzētu un mīlētu tos, par kuriem mēs esam atbildīgi.
    Neviens vīrietis, kurš izturas vardarbīgi pret savu sievu vai bērniem, nav cienīgs nest Dieva priesterību. Neviens vīrietis, kurš izturas vardarbīgi pret savu sievu vai bērniem, nav cienīgs būt par šīs Baznīcas locekli. Vardarbība pret savu dzīvesbiedru un bērniem ir visnopietnākais pārkāpums Dieva priekšā, un ikviens, kurš to veic, var tikt Baznīcas disciplinēts” (Ensign, 1998. g. nov., 72).



    Gordons B. Hinklijs, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas prezidents, par homoseksualitāti izdeva šādu paziņojumu:

    “Mēs ticam, ka laulība starp vīrieti un sievieti ir noteikta no Dieva. Mēs ticam, ka laulība var būt mūžīga caur mūžīgās priesterības spēku, kas tiek lietots Tā Kunga namā.

    Cilvēki vaicā par mūsu nostāju attiecībā uz tiem, kuri sevi uzskata par tā saucamajiem gejiem un lezbietēm. Mana atbilde ir tāda, ka mēs tos mīlam kā Dieva dēlus un meitas. Tiem var būt noteiktas noslieces, kas var būt spēcīgas un grūti kontrolējamas. Vairumam cilvēku ir dažāda veida noslieces laiku pa laikam. Ja tie nerīkojas saskaņā ar šīm nosliecēm, tie var doties uz priekšu kā visi citi Baznīcas locekļi. Ja tie pārkāpj šķīstības likumu un Baznīcas morālos standartus, tie tiek pakļauti Baznīcas disciplīnai tāpat kā citi.

    Mēs vēlamies palīdzēt šiem cilvēkiem, tos stiprināt, palīdzēt tiem viņu problēmās un palīdzēt tiem pārvarēt grūtības. Taču mēs nevaram neko nedarīt, ja tie nododas amorālām rīcībām, ja tie mēģina aizstāvēt un dzīvot tā saucamajā viendzimuma laulības situācijā. To pieļaut nozīmētu kaitēt Dieva noteiktās laulības ļoti nopietnajam un svētajam pamatam un tās galvenajam mērķim — veidot ģimeni” (Ensign, 1998. g. nov., 71).





    1998. gadā prezidents Gordons B. Hinklijs izteica šādu paziņojumu attiecībā uz Baznīcas nostāju par poligāmiju:

    “Baznīcai nav nekāda sakara ar tiem, kas praktizē poligāmiju. Tie nav šīs Baznīcas locekļi ... . Ja tiek atklāts, ka kāds no mūsu Baznīcas locekļiem praktizē daudzsievību, tas tiek izslēgts no Baznīcas, kas ir visnopietnākais sods, ko var uzlikt Baznīca. Tie, kas to praktizē, ne tikai tieši pārkāpj valsts likumu — tie pārkāpj arī šīs Baznīcas likumu.

    Dažādos laikmetos Tas Kungs pavēlēja Saviem ļaudīm praktizēt daudzsievību. Piemēram, Viņš deva šo pavēli Ābrahāmam, Īzākam, Jēkabam, Mozum, Dāvidam un Sālamanam (Mācība un Derības 132:1).
    Šajā atklāšanā Tas Kungs pavēlēja dažiem no agrīnajiem svētajiem praktizēt daudzsievību. Šī pavēle bija izaicinājums pravietim Džozefam Smitam un tiem, kas bija viņam līdzās, ieskaitot Brigamu Jangu un Hiberu C. Kimbalu, taču viņi tai paklausīja. Šo praksi regulēja Baznīcas vadītāji. Tiem, kas to veica, vajadzēja saņemt atļauju, un laulībām bija jānotiek ar priesterības saistošo spēku. 1890. gadā prezidents Vilfords Vudrafs saņēma atklāsmi, ka Baznīcas vadītājiem jāpārstāj mācīt par daudzsievības praksi (Oficiālā Deklarācija — 1).






    Gordons B. Hinklijs, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas prezidents, teica:

    “[Sievietēm nav priesterības], jo Tas Kungs to tā ir noteicis. Tā ir Viņa ieceres sastāvdaļa. Sievietēm Baznīcā ir ļoti ievērojama vieta. Vīrieši Baznīcā kalpo priesterības amatos. Taču sievietēm Baznīcā ir ārkārtīgi ievērojama vieta. Viņām ir pašām sava organizācija. To 1842. gadā izveidoja pravietis Džozefs Smits un nosauca par Sieviešu Palīdzības biedrību, jo tās sākotnējais mērķis bija sniegt palīdzību tiem, kam tā bija vajadzīga. Pēc manām domām tā ir izaugusi par lielāko sieviešu organizāciju pasaulē, kurā ir vairāk nekā trīs miljoni locekļu. Tā ir sastopama katrā mazākajā Baznīcas vienībā visā pasaulē. . . .

    Jā, vīrieši tur priesterību. Taču mana sieva ir mana dzīvesbiedre. Šajā Baznīcā vīrietis savai sievai iet ne pa priekšu, ne aiz muguras, bet viņai blakus. Viņi lielā mērā šajā dzīvē ir līdzvērtīgi.





    Lai gan nav pareizi atņemt savu dzīvību, cilvēks, kurš veic pašnāvību, var nebūt atbildīgs par savu rīcību. Vienīgi Dievs var tiesāt šādās situācijās.


    Elders M. Rasels Balards no Divpadsmit apustuļu kvoruma ir teicis: “Protams, ka mēs nezinām visus apstākļus, kas saistīti ar katru no pašnāvībām. Vienīgi Tas Kungs zina visas detaļas, un Viņš būs tas, kurš tiesās mūsu rīcības šeit uz zemes.

    Kad Viņš mūs tiesās, es domāju, ka Viņš ņems vērā visus apsvērumus — mūsu ģenētisko un ķīmisko sastāvu, mūsu garīgo stāvokli, mūsu intelektuālās spējas, mācības, ko mēs esam saņēmuši, mūsu tēvu tradīcijas, mūsu veselības stāvokli un tā tālāk” (“Suicide: Some Things We Know, and Some We Do Not,” Ensign, 1987. g. okt., 8).




    Vīri un sievas ir vienlīdzīgi partneri.

    Apustulis Pāvils mācīja, ka “ne vīrs ir kas bez sievas, ne sieva bez vīra mūsu Kungā” (1. korintiešiem 11:11). Laulībā, tāpat kā Dieva priekšā, vīrieši un sievietes ir vienlīdz svarīgi.
    Laulība nevienam no partneriem nesniedz tiesības dominēt pār otru vai vardarbīgi izturēties. Drīzāk vīram un sievai jāpalīdz viens otram kā līdzvērtīgiem partneriem.




    Ģimenei ir galvenā loma Dieva iecerē priekš mums. Mūsu ģimenes sniedz mums lielas izaugsmes iespējas dzīvē.

    Mūsu ģimenēs mēs mīlam, kalpojam, mācām un mācāmies cits no cita. Mēs dalāmies savos priekos un bēdās. Ģimenes saites sniedz mums sarežģītus izaicinājumus, taču tās ir arī vienas no lielākajiem laimes avotiem.
    Lai gan mēs nevaram izvēlēties savas dzimšanas apstākļus, mēs varam izvēlēties katru dienu padarīt savu ģimeni stiprāku un laimīgāku.
    Atsevišķiem cilvēkiem ir iespējams atgriezties Dieva klātbūtnē un ģimenēm būt vienotām mūžīgi.