Mīlestība, robežas un brīvība

Ar Tā Kunga palīdzību vecāki var īstenot īpaši pielāgotu audzināšanas pieeju, lai palīdzētu bērniem pilnībā īstenot savu potenciālu.

Kaut arī bērnu audzināšana sniedz daudz prieka, vecāki bieži vien jūt, ka viņu audzināšanas prasmes tiek pārbaudītas. Trīsgadīgs bērns nešaubīgi atsakās no jebkāda ēdiena, ko tam liek priekšā vakariņās. Brāļi un māsas ķīvējas par kāroto rotaļlietu, pieskandējot māju ar tik bieži dzirdētajiem spiedzieniem un raudām. Desmitgadīgais bērns atsakās doties gulēt laikus, uzstājot uz to, ka viņam vajadzētu ļaut palikt augšā tikpat ilgi kā pusaugu māsai. Un sešpadsmitgadīgā meita ar asarām acīs strīdas ar vecākiem, sakot: „Kādēļ gan jūs nevarētu man uzticēties?”, jo nav saņēmusi atļauju piedalīties naksnīgā izbraukumā kopā ar draugiem.

Tas, kā vecāki tiek galā ar šīm situācijām, iespaido gan attiecības ar katru no bērniem, gan vispārējo garīgo gaisotni viņu mājās. Tā kā pasaulē nav divu pilnīgi vienādu bērnu, kas izturētos pilnīgi vienādi, prezidents Brigams Jangs (1801-1877) deva vecākiem gudru padomu, sakot: „Iepazīstiet [bērnu] noslieces un temperamentu un tad pieņemiet atbilstošus mērus.” 1. Prezidents Džeimss F. Fausts (1920-2007) atgādināja mums, ka „katra bērna audzināšana ir ļoti unikāla, … tas, kas darbojas ar vienu [bērnu], var nederēt otram”. 2. Meklējot risinājumus problēmām, vecāki sasniegs daudz labāku rezultātu, pievēršoties katra bērna individuālajām vajadzībām un rūpīgi īstenojot audzināšanas metodi, kurā apvienojas mīlestība, robežu noteikšana un brīvības piešķiršana.

Mīlestība

Pateicoties mīlestībai, starp vecākiem un bērniem veidojas ciešas attiecības un bērni jūtas droši. Brigams Jangs mācīja, ka „laipni skati, laipna rīcība, laipni vārdi un jauka, svēta izturēšanās pret saviem bērniem, vienos mūs ar bērniem tādām saitēm, ko nebūs vienkārši saraut; turpretī rupja apiešanās un nelaipnība atgrūdīs bērnus”. 3. Kāda māte apguva mīlošas vadības mācību, atskāršot, ka pieaugošās dusmas nekādi nepalīdz viņas desmitgadīgajam dēlam doties pie miera agrāk. Izlasot prezidenta Džozefa F. Smita padomu, ka „bērnus var pamācīt tikai … laipni, ar neviltotu mīlestību, pārliecināšanu un argumentiem”4, viņa sajuta iedvesmu pielietot maigāku pieeju. Pārrunājot radušos problēmu, māte guva jaunu ieskatu dēla vajadzībās un bažās. Viņi vienojās par gulētiešanas vadlīnijām, un viņu attiecības uzlabojās.

Nesaskaņu reizēs izturoties laipni un maigi, mēs izrādām cieņu savstarpējām attiecībām, tāpat kā savaldot savas emocijas. Protams, ka paškontroles izkopšana ir kas tāds, ko vieglāk pateikt nekā izdarīt. Kā norādījis Brigams Jangs: „Es esmu redzējis daudz vairāk tādu vecāku, kuri nav spējīgi savaldīt savas emocijas, nekā tādu vecāku, kuri nespēj savaldīt savus bērnus.” 5. Ar dievišķu palīdzību mēs varam iemācīties vilšanās brīdī saglabāt pacietību.

Esiet draudzīgi!

Prezidents Gordons B. Hinklijs (1910-2008) mudināja vecākus būt „draudzīgiem” pret saviem bērniem. 6. Kādu tēvu satrauca tas, ka ik vakaru, pārnākot mājās pēc garas darba dienas, viņa mazie bērni dedzīgi vēlas piesaistīt viņa uzmanību un, ja viņš pievēršas kam citam, ātri saķildojas. Viņš nolēma, ka turpmāk ik vakaru pirms došanās mājās palūgs, lai spētu labāk atsaukties savu bērnu vajadzībām. Viņš atlika malā savu vakara avīzi, pavadīja pirmās 10 minūtes, sasveicinoties un paspēlējoties ar bērniem, un ik pa laikam paņēma kādu no bērniem līdzi pastaigā vai izbraucienā. Viņa satraukums pagaisa, bērni šķita daudz apmierinātāki, un viņš pieredzēja daudz atalgojuma pilnu brīžu.

Prezidents Ezra Tafts Bensons (1899–1994) teica: „Atvēliet laiku tam, lai kļūtu par patiesu draugu saviem bērniem.” Tas nozīmē pavadīt ar viņiem laiku, izrādīt pieķeršanos, uzslavēt tos par labi paveiktu darbu, mācīt jaunas prasmes, lasīt priekšā, bieži sarunāties un pēc rājiena izteikšanas apliecināt bērniem savu mīlestību. Mīloša, pacietīga atbilde dēlam vai meitai, kas vēl nav pietiekami nobriedusi un izturas apgrūtinoši vai kaitinoši, apliecina vecāku nemainīgo mīlestību un māca labāku izturēšanās veidu (skat. 1. korintiešiem 12:31).

Atalgojiet labu uzvedību

Centieni saskatīt bērnos labo un atalgot tos par labu uzvedību ir apbrīnojami efektīvs veids, kā vecāki var izrādīt tiem savu mīlestību. Centieties izteikt vismaz piecus pozitīvus komentārus uz katru rājienu. Piemēram, izsakiet komplimentus („Puķu dobe izskatās lieliski, paldies par ravēšanu!”), atalgojiet par padarīto („Ja tu laikus pabeigsi mājasdarbus, varēsi kopā ar draugiem aiziet uz kino”) un dalieties piepildījumā, ko sniedz kalpošana („Bija tik lieliski redzēt māsas Valkeres smaidu, kad mēs aiznesām viņai pašu gatavotās vakariņas!”).

Atturieties no piespiedu līdzekļiem

Nepaklausības gadījumā vecākiem ir dabiska vēlme nevis aicināt uz paklausību, bet gan pieprasīt to. Elders M. Rasels Balards no Divpadsmit apustuļu kvoruma stāstīja par kādu vīru, kurš bija apņēmies apmācīt savu kumeļu, vienkārši raujot aiz iemauktiem. Ikreiz, kad viņš parāva kumeļu, tas nokrita. Pēc dažām minūtēm vīrs bija veiksmīgi iemācījis kumeļam krist. Taču tad vīra sieva izteica lielisku ieteikumu: iet līdzās kumeļam. „Par vilšanos manam draugam,” teica elders Balards, „tas darbojās.” 8. Vecāki gūs daudz lielākus panākumus, mācot ar piemēru. Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidents Boids K. Pekers ieteica vecākiem atteikties no tādiem audzināšanas paņēmieniem, kas nav snieguši labus rezultātus, un pamēģināt ko labāku. 9.

Nepieņemami mēģinājumi piespiest bērnus paklausīt, „raujot aiz pavadas”, apgrūtina draudzīgu attiecību veidošanos gan ar maziem bērniem, gan pusaudžiem. Nekādi fiziski vai psiholoģiski piespiedu līdzekļi nav pieņemami. Pie piespiedu līdzekļiem ir pieskaitāma fiziska un mutiska vardarbība, draudi, kliegšana, manipulēšana, kaunināšana un atteikšanās izrādīt mīlestību. Kaut arī ar piespiedu līdzekļiem var panākt tūlītēju paklausību vai padevību, tas reti kad ir ilgtermiņa risinājums. Prezidents Gordons B. Hinklijs vairākkārt atkārtoja, ka „barga disciplinēšana, nežēlīga disciplinēšana nenovēršami novedīs nevis pie labošanās, bet gan aizvainojuma un sarūgtinājuma.”10 (Skat. arī M&D 121:41–44.) „Bērniem nav nepieciešami sitieni,” viņš uzsvēra. „Tiem nepieciešama mīlestība un uzmundrinājums.” 11.

Kāds jauns tēvs jutās vīlies, kas šķita, ka viņa ārkārtīgi enerģiskajam dēliņam nepalīdz „pauzes ieturēšanas” disciplinēšanas stratēģija. Šķita, ka kliegšana un iepēršana noved līdz vēl lielākai nepaklausībai. Baidoties no tā, ka zaudēs savaldību un nodarīs savam bērnam pāri, tēvs pats ieturēja pauzi. Viņš iegāja citā istabā un klusi lūdza pēc palīdzības. Atgriezies pie dēla, viņš aicināja to uzcelt no klucīšiem vilcieniņu un paspēlēt ķerenes, kas bija dēla iemīļotākās rotaļas. Viņš centās pievērsties dēla pieaugošajām prasmēm un neskopojās ar uzslavām. Tēvam par pārsteigumu, dēls visu atlikušo vakara daļu uzvedās labi, iztiekot vien ar pāris maigiem atgādinājumiem. Mīloša vadība darbojās labāk par piespiedu līdzekļiem.

Robežu noteikšana

Mīloša vadība nozīmē arī to, ka vecāki nosaka bērniem skaidras robežas attiecībā uz pieļaujamo uzvedību. Robežas pasargā bērnus un palīdz tiem attīstīt pašdisciplīnu. Prezidents Spensers V. Kimbals (1895–1985) atzīmēja: „Nosakot robežas tam, ko bērns drīkst, jūs parādāt bērnam, ka viņu mīlat un cienāt.” 12. Tas Kungs ir uzticējis mums kā vecākiem atbildību — mācīt savus bērnus (skat. M&D 68:25). Norādīšana uz pārkāpumiem var izrādīties viena no grūtākajām šīs atbildības jomām. Laiku pa laikam bērni var skaisties, žēloties vai pretoties noteiktajām robežām. Taču vecāki var stingri ieturēt savu pozīciju, saprotot, ka vērtību apguve ir ilgstošs process un ka saprātīgi standarti un noteikumi galu galā palīdzēs bērniem un pusaudžiem justies droši un gūt panākumus.

Pieņemiet atbilstošus noteikumus

Robežas vajadzētu nospraust atbilstoši katra bērna brieduma pakāpei. Elders M. Rasels Balards mudināja vecākus „noteikt robežas, kas atbilstu konkrētā jautājuma būtiskumam un bērna iedabai un briedumam”. 13. Tādējādi ģimenē katram bērnam varētu būt atšķirīgas prasības vai noteikumi, piemēram, attiecībā uz palīdzēšanu mājas darbos vai tālruņa izmantošanu. Iedibinot ģimenes noteikumus, ir svarīgi atšķirt ziloni no mušas. Piemēram, ir būtiski, lai vecāki noteiktu robežas, kas palīdz pasargāt bērnus no potenciāli nelabvēlīgas ietekmes. Brošūrā „Jaunatnes morāles stiprināšanai” ietvertie standarti attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu izmantošanu, ģērbšanos, randiņiem un citām jomām var kalpot par lietderīgām robežu noteikšanas vadlīnijām.

Kad bērni tuvojās pusaudžu vecumam, kāda ģimene nolēma ģimenes mājvakara laikā pārrunāt brošūras „Jaunatnes morāles stiprināšanai” standartus. Viņi runāja par to, kādēļ būtu jāuzklausa praviešu padomi, un par to, kādas svētības tādējādi var saņemt. Vēlāk, kad pusaudži nāca mājās ar jautājumiem par to, ko redzējuši skolā un plašsaziņas līdzekļos, līdzšinējās sarunas par standartu ievērošanu palīdzēja viņiem nejusties neērti, runājot par saviem jautājumiem un bažām ar vecākiem.

Noteikumu ievērošana

Kad bērni nav izpildījuši noteiktās prasības, vecākiem ir jāizlemj, vai bērnu rīcība ir definējama kā nepaklausība. Piens reizi pa reizei tiks izliets, bērni dažkārt spēļu laukumiņos nebūs sevišķi uzmanīgi, pusaudži, iespējams, pārlieku pievērsīsies sabiedriskajai dzīvei, atstājot novārtā sekmes. No šādas pieredzes viņi varēs mācīties, ka daži rīcības veidi nav produktīvi. Palīdzība piena uzslaucīšanā, nobrāzuma pārsiešana un apspriede par to, kā uzlabot sekmes, būs daudz efektīvāka nekā bērna rāšana, cenšoties pamācīt viņu, norādot uz acīmredzamo.

Taču dažkārt vecākiem ir jāpievēršas būtiskākām neapdomīgas rīcības sekām. Prezidents Fausts mudināja vecākus „lūgt un mēģināt saredzēt”14, kādas sekas vajadzētu piemērot katra bērna nepaklausības gadījumā. Lai cik smags būtu pārkāpums, izvēlētā disciplinēšanas metode būtu jāīsteno pārdomāti un cieņpilni. Piemēram, privāta rājiena izteikšana parasti ir labāka nekā publiska norāšana. Runājiet par konkrēto pārkāpumu,  nepiesaucot iepriekšējos nodarījumus. Esiet savaldīgi. Runājiet par bērna uzvedību, nepazemojot pašu bērnu un nepieskaitot viņu kādai noteiktai cilvēku kategorijai. Īss paskaidrojums par vecāku prasībām parasti darbojas labāk par garām lekcijām.

Ja vecāki saglabās aukstasinību, viņi drīzāk nonāks līdz saprātīgu seku īstenošanai. Prezidents Hinklijs ir teicis: „Es nekad neesmu piekritis principam: „Atsakoties pērt, izlutināsi bērnu.””15 Viņš atcerējās, ka „viņa tēvs nekad nepiedūra viņam roku, kā vien svētījot, un viņš nolēma sekot viņa manierei.” 16

Parasti visefektīvākās sekas varēs piemērot tad, ja vecāki padomās par attiecīgo pārkāpumu un to, kā palīdzēt bērnam sasniegt vēlamo rezultātu. Lai veicinātu nosprausto robežu ievērošanu, vecāki varētu, piemēram, ierobežot pusaudža aktivitātes ar draugiem darbdienu vakaros, kamēr sekmes nebūs uzlabojušās; palīdzēt dēliņam paveikt savus darbiņus, pirms draugu apciemojuma; nošķirt meitiņu no brāļiem un māsām, kamēr viņa nebūs nomierinājusies un gatava no jauna piebiedroties ģimenes galda spēlei.

Izvairieties no pielaidīgas audzināšanas

Kaut arī ir būtiski, lai, pievēršoties bērnu disciplinēšanai, vecāki būtu elastīgi, tie, kuri liekas nemanām būtiskus nodarījumus vai nespēj mierīgi un konsekventi ieturēt nospraustās robežas, īstenojot saprātīgas nodarījumu sekas, neparāda bērniem pareizo virzienu un nesniedz pietiekamu vadību. Elders Balards paskaidroja: „Ja vecāki ir pārāk pielaidīgi un pārlieku izdabā saviem bērniem, ļaujot tiem rīkoties, kā vien tie vēlas, tam var būt postošas sekas.” 17. Daži bērni un pusaudži veiks sliktas izvēles, par spīti pat visrūpīgākajai audzināšanai. Taču visdrīzāk no ceļa noies tie, kuri netiek pietiekami uzraudzīti un kuriem nav jāatskaitās par to, kurp viņi dodas un ko dara.

Šādos gadījumos palīdzēs regulāras pārrunas par gaidāmajām iecerēm un noteikts pārrašanās laiks. Dažas ģimenes ir atklājušas, ka ģimenes padomes sasaukšana svētdienās ir labs veids, kā saskaņot plānus un pārrunāt to, kas no katra tiek gaidīts. Piemēram, kad sešpadsmitgadīgā Džena aizmirsa paziņot vecākiem, ka atceltā futbola treniņa laikā ir devusies pie draudzenes, ģimenē tika pārrunāts, kādēļ tā ir uzskatāma par problēmu. Dženai tika atgādināts, ka turpmāk viņai ir jāpaziņo vecākiem, ja plāni mainās. Mīlošas un stingras robežas dod bērniem vislabāko iespēju gūt panākumus.

Brīvības piešķiršana

Mīloši vadot un nospraužot robežas, vecāki tajā pašā laikā var iedrošināt bērnus būt neatkarīgiem. Piešķirot bērniem pašnoteikšanās tiesības jeb brīvību, vecāki ļauj izpausties viņu individualitātei un ļauj tiem mācīties pašiem veikt labas izvēles. Runājot par svētajiem, Džozefs Smits teica: „Es mācu viņiem pareizus principus, un viņi pārvalda paši sevi.” 18. Tāpat arī vecākiem ir jāsagatavo savi bērni, lai tie soli pa solītim iemācītos pārvaldīt savu dzīvi un sagatavotos dienai, kad galu galā atstās vecāku mājas.

Vecāki var veicināt šo procesu, atvēlot bērniem brīvību, kas atbilst katra bērna brieduma pakāpei. Vecāki var ļaut saviem bērniem pieņemt saprātīgus lēmumus, ievērojot nospraustās robežas, jau kopš bērni sāk mācīties staigāt. Bērnam, piemēram, varētu ļaut palīdzēt izvēlēties, ko vilkt mugurā rotaļājoties. Vecāki bērni varētu noteikt, kad tieši paveikt savus darbiņus, ņemot vērā, ka tie jāpaveic līdz noteiktam laikam. Pusaudžiem var ļaut izvēlēties, kurus plašsaziņas līdzekļus izmantot, ņemot vērā ģimenē noteiktās prasības. Ļaujot bērniem piedalīties lēmumu pieņemšanā, mēs sagatavojam tos būtiskāku lēmumu pieņemšanai nākotnē.

Brīvības piešķiršana bērniem nozīmē arī pārrunas un piekāpšanos, kad tas ir pieņemami. Elders Balards uzsver, ka vecākiem vajadzētu „būt gataviem saprātīgi mainīt dažus noteikumus, lai sagatavotu bērnus reālām dzīves situācijām”. 19. Piemēram, pieņemsim, ka jūs esat noteikuši, ka bērni drīkst spēlēties tikai pēc tam, kad ir paveikuši savus darbiņus. Ko jūs darīsiet, ja negaidīti nelielā apciemojumā ieradīsies brālēni vai māsīcas? Šajā gadījumā vecāki un bērni var izlemt būt elastīgi un pabeigt savus darbiņus citreiz. Ja vecāki ir ar mieru apspriesties un piekāpties, tiek noteiktas saprātīgākas prasības, bērni var lielākā mērā kontrolēt savu dzīvi un sagatavoties reālu problēmu risināšanai.

Brīvības piešķiršana ļauj bērniem veidot savu attieksmi pret evaņģēliju. Pusaudži, kuri ir iemācījušies atpazīt Garu un veikt izvēles, balstoties uz savu sapratni par pareizo un nepareizo, nevis vienkārši atsaucoties uz vecāku prasībām pēc paklausības, būs daudz spējīgāki pieņemt gudrus lēmumus, sastopoties ar satraucošām situācijām vai vienaudžu spiedienu. Elders Roberts D. Heilzs no Divpadsmit apustuļu kvoruma mācīja, ka pusaudžu „vēlme izvēlēties Tā Kunga ceļu un ģimenes vērtības būs lielāka, ja šī izvēle tiks pieņemta, balstoties uz iekšējo sajūtu, nevis mūsu centieniem uzspiest šīs vērtības. Tā Kunga mīlestības un pieņemšanas ceļš ir labāks par Sātana varas un piespiedu ceļu, it sevišķi pusaudžu audzināšanā.” 20. Samērīgas brīvības piešķiršana vēsta par uzticēšanos un cieņu.

Tiekšanās pēc Tā Kunga palīdzības

Glābējs loloja savas attiecības un mijiedarbību ar bērniem. Cenšoties paraudzīties uz saviem bērniem ar Viņa acīm, mūsu sirdis var piepildīties ar žēlsirdību. Atziņas, ko mēs gūsim caur lūgšanu, palīdzēs pienācīgi atsaukties bērnu vajadzībām un palīdzēt tiem grūtībās. Būtu lietderīgi atcerēties, ka bērnu audzināšana ir plūstošs, dinamisks process. Var gadīties, ka mūsu centienu rezultāti būs redzams tikai pēc kāda laika. Tas, kas darbojas šodien, var nedarboties pēc gada vai pat jau rīt. Un nav tādu vecāku, kuri spētu nevainojami atrisināt jebkuru problēmu. Ja esam cietuši neveiksmi, ir svarīgi atvainoties un censties rīkoties labāk. Galu galā arī vecāki aug un mācās. Ar Tā Kunga palīdzību vecāki var izrādīt pietiekamu mīlestību, noteikt atbilstošas robežas un atvēlēt bērniem brīvību, kas nepieciešama, lai tie pilnībā īstenotu savu Dieva dēla vai meitas potenciālu.

Ieteikumi ģimenes mājvakaram

Vecākiem vajadzētu jau iepriekš kopīgi izlasīt un izpētīt šo rakstu.

1. Izlasiet sadaļu „Atturieties no pielaidīgas audzināšanas”. Pārrunājiet to, kas ir ģimenes padome un kā tā var nākt par labu jūsu ģimenei. Uzskaitiet tēmas, ko jūs varētu pārrunāt ģimenes padomes tikšanās reizēs.

2. Parādiet, kādēļ ir vajadzīgas robežas, lēni pielejot glāzi ar ūdeni un parādot, cik pilnu to var pieliet, neizšļakstot ūdeni. Pārrunājiet, kādēļ ir svarīgi ierobežot ūdens daudzumu glāzē. Salīdziniet to ar robežām, kas tiek nospraustas, pieņemot noteikumus jūsu ģimenē. Izlasiet pirmo rindkopu sadaļā „Robežu noteikšana”. Pārspriediet/pieņemiet atbilstošus noteikumus savā ģimenē.

Atsauces

  1. Discourses of Brigham Young, sast. John A. Widtsoe (1954. g.), 207. lpp.
  2. James E. Faust, „The Greatest Challenge in the World—Good Parenting”, Ensign, 1990. g., 34. lpp.
  3. Brigham Young, Deseret News Weekly, 1864. g. 7. dec., 2. lpp.
  4. Džozefs F. Smits, Gospel Doctrine, 5. izd. (1939. g.), 317. lpp.
  5. Teachings of Presidents of the Church: Brigham Young (1997. g.), 338. lpp.; Deseret News Semiweekly, 1870. g. 12. jūl., 2. lpp.
  6. Gordon B. Hinckley, „Some Thoughts on Temples, Retention of Converts, and Missionary Service”, Ensign, 1997. g. nov., 52. lpp.
  7. Ezra Taft Benson, To the Mothers in Zion (1987. g. brošūra), 8. lpp.
  8. M. Russell Ballard, „One More”, Ensign, 2005. g. maijs, 71. lpp.
  9. Boyd K. Packer, That All May Be Edified (1982. g.), 139. lpp.
  10. Gordon B. Hinckley, „Behold Your Little Ones”, Ensign, 2001. g. jūn., 4. lpp.
  11. Gordon B. Hinckley, „Save the Children”, Ensign, 1994. g. nov., 53. lpp.
  12. The Teachings of Spencer W. Kimball, red. Edward L. Kimball (1982. g.), 341. lpp.
  13. M. Russell Ballard, „The Sacred Responsibilities of Parenthood”, Ensign, 2006. g. mar., 32. lpp.
  14. James E. Faust, Ensign, 1990. g. nov., 34. lpp.
  15. Gordon B. Hinckley, Ensign, 1994. g. nov., 53. lpp.
  16. Citāts no Sheri L. Dew, Go Forward with Faith (1996. g.), 141. lpp.
  17. M. Russell Ballard, Ensign, 2006. g. marts, 32. lpp.
  18. Citāts no John Taylor, Millennial Star, 1851. g. 15. nov., 339. lpp.
  19. M. Russell Ballard, Ensign, 2006. g. marts, 32. lpp.
  20. Robert D. Hales, „Strengthening Families: Our Sacred Duty”, Ensign, 1999. g. maijs, 34. lpp.